"Te gan ir ļoti auksts," viņa sacīja, "bet es palikšu pie tevis šo vienu nakti un būšu tava vēstnese."

   "Paldies tev, mazā Bezdelīga," Princis pateicās.

   Un tā Bezdelīga izurbināja lielo rubīnu no Prinča zobena rok­tura un, to knābītī satvērusi, aizšāvās pār pilsētas jumtiem.

   Viņa palidoja garām katedrāles tornim, ko greznoja balti marmora eņģeļi. Viņa laidās garām pilij un dzirdēja skanam deju mūziku. Kāda daiļa meitene iznāca uz balkona kopā ar savu iemīļoto.

   "Cik burvīgas zvaigznes," viņš viņai teica. "Cik burvīgs ir mīlestības spēks!"

   "Es ceru, ka mans tērps līdz Galma ballei būs gatavs," viņa atbildēja. "Es to liku izšūt ar ērkšķrozīšu ziediem, bet šuvēja ir tik slinka!"

   Bezdelīga laidās pār upi un redzēja kuģu mastos iekārtos lāktu­rus. Viņa laidās pār ebreju kvartālu un redzēja vecus jūdus savā starpā kaulējamies un vara svaros sveram naudu. Beidzot viņa nonāca pie nabadzīgās būdiņas un ielūkojās iekšā. Zēns gultiņā svai­dījās drudzī, bet māte bija iemigusi - viņu bija pieveicis nogurums.

   Bezdelīga ielidoja istabā un nolika lielo rubīnu uz galda pie sievietes uzpirksteņa. Tad klusītēm aplidoja gultiņu, apvēdīdama bērna pierīti spārniem.

   "Man vairs nav tik karsti!" zēns nomurmināja. "Es drīz kļūšu vesels." Un ieslīga dziļā miegā.

    Bezdelīga steidzās atpakaļ pie Laimīgā Prinča un pastāstīja, ko paveikusi. "Savādi," viņa piebilda, "lai gan laiks ir tik auksts, tomēr man kļuvis siltāk."

    "Tas tāpēc, ka tu paveici labu darbu," Princis paskaidroja. Un mazā Bezdelīga nosēdās pārdomāt notikušo, bet drīz vien aiz­miga. Domāšana viņai allaž uzdzina miegu.

   Kad pienāca jauna diena, Bezdelīga laidās uz upi nomazgāties. "Kāda neparasta dabas parādība," iesaucās Ornitoloģijas Profesors, kurš tajā brīdī pastaigājās pa tiltu. "Bezdelīga ziemā!" Un viņš uzrakstīja garu vēstuli vietējai avīzei. Ikviens to vēlāk citēja, jo tajā bija daudz svešu, nevienam nesaprotamu vārdu.