Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Laimīgais Princis
Teicējs: Zane Daudziņa
Autors: Oskars Vailds
Palikusi viena, Bezdelīga jutās pavisam vientuļa, un arī līgavainis viņai jau bija apnicis. "Viņš neprot sarunāties," Bezdelīga sprieda. "Un šķiet, ka viņš ir vieglprātīgs, jo vienmēr paklanās katrai Vēsmiņai." Un patiesi - kad uzpūta Vēsmiņa, Meldrs tai padevīgi klanījās. "Man jāatzīst, ka viņš turklāt ir mājās sēdētājs," Bezdelīga turpināja. "Turpretī man patīk ceļot, tātad manam vīram ari vajadzētu būt tādam, kam tas patīk."
"Vai tu nāksi kopā ar mani?" Bezdelīga beidzot apjautājās, taču Meldrs noraidoši šūpoja galvu, jo bija cieši pieķēries savai dzīvesvietai.
"Tu ar mani esi tikai niekojies," sauca Bezdelīga. "Es lidošu pie Piramīdām. Ardievu!" Un viņa aizlaidās.
Viņa lidoja visu dienu, līdz vakarpusē ieradās pilsētā. "Kur lai apmetos pārnakšņot?" tā prātoja. "Ceru, ka pilsētā ir ierīkot kāda piemērota vieta." Tad viņa pamanīja statuju staltas kolonnas galā. "Apmetīšos tur!" viņa nolēma. "Vieta ir jauka, un tur būs arī daudz svaiga gaisa." Un Bezdelīga nometās pie Laimīgā Prinča kājām. "Kāda man guļamistaba no tīra zelta!" paraudzījusies apkārt, viņa klusi pie sevis noteica un jau grasījās doties pie miera, bet tieši tajā brīdī, kad viņa gribēja pabāzt galviņu zem spārna, viņai uzpilēja liela ūdens lāse.
"Dīvaini gan!" Bezdelīga iesaucās. "Debesīs nav ne mākonīša, tikai spožas un dzidras zvaigznes, un tomēr līst lietus. Ziemeļeiropas klimats tiešām ir briesmīgs. Meldram gan patika lietus, bet tā jau bija tikai tāda iedomība." Nopakšķēja vēl viena lāse.
"Kāds labums no statujas, ja zem tās nevar patverties no lietus?" sūrojās Bezdelīga. "Būs laikam jāapskatās pēc laba dūmeņa." Un viņa nolēma laisties uz citu vietu.
Bet, pirms viņa paspēja pacelties spārnos, nopilēja vēl viena lāse, un Bezdelīga palūkojās augšup un - ai! - ko viņa ieraudzīja!
Laimīgā Prinča acis bija pilnas asaru, un pa zeltītajiem vaigiem tās ritēja uz leju. Mēnessgaismā Prinča seja izskatījās tik skaista, ka mazās Bezdelīgas sirdī ielija žēlums.
"Kas tu esi?" viņa vaicāja.
"Es esmu Laimīgais Princis."