"Viņš raud sarkanas rozes dēļ," Lakstīgala teica.

   "Sarkanas rozes dēļ!" visi iesaucās. "Cik smieklīgi!"

   Un mazā Ķirzaciņa, savā ziņā ciniska būtne, skaļi iesmējās.

   Bet Lakstīgala saprata Studenta slepenās bēdas, un viņa klusa sēdēja Ozolā un domāja par mīlestības noslēpumu.

   Pēkšņi viņa izpleta brūnos spārniņus un uzspurdza gaisā. Kā ēna pazibēja alejā, kā ēna pārslīdēja dārzam.

   Pašā dārza vidū zālienā kuploja brīnišķīgs Rožukrūms, un, kad Lakstīgala ieraudzīja to, viņa laidās turp un uzmetās uz kāda ziedoša zara.

   "Dod man sarkanu rozi," viņa lūdza, "un es nodziedāšu tev savu skaistāko dziesmu."

   Bet Rožukrūms tikai papurināja galvu.

   "Manas rozes ir baltas," tas atbildēja. "Tik baltas kā jūras putas un vēl baltākas par kalngalu sniegu. Bet laidies pie mana brāļa, kas aug blakus vecajam saules pulkstenim, varbūt viņš varēs iedot tev to, ko tu vēlies.

   Tad Lakstīgala laidās pie Rožukrūma, kas auga blakus vecajam saules pulkstenim.

   "Dod man sarkanu rozi," viņa lūdza, "un es nodziedāšu tev savu skaistāko dziesmu."

   Bet Rožukrūms tikai papu­rināja galvu.

   "Manas rozes ir dzeltenas," tas atbildēja. "Tik dzeltenas kā nāriņas mati, kad tā sēd dzin­tara tronī, un vēl dzeltenākas par narcisēm pļavā, pirms ierodas pļāvējs ar izkapti. Bet laidies pie mana brāļa, kas aug zem Studenta istabas lo­ga, varbūt viņš varēs iedot tev to, ko tu vēlies."

   Tad Lakstīgala laidās pie Rožukrūma, kas auga zem Studenta istabas loga.