"Nodziedi man vēl pēdējo reizi savu dziesmu," Ozols čukstē­ja. "Es būšu tik vientuļš, kad tevis vairs nebūs."

   Un Lakstīgala dziedāja Ozolam, un viņas balss guldzēja kā ūdens no sudraba krūzes.

   Kad dziesma bija galā, Students piecēlās kājās un izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu un zīmuli.

   "Viņai piemīt formas izjūta," viņš nosprieda pie sevis, dodamies prom caur birzi, "to nevar noliegt; bet vai viņai ir arī jūtas? Šķiet, ka tomēr ne. Būtībā viņa ir tāda pati kā vairums mākslinieku - tikai spoža tehnika bez patiesa pārdzīvojuma. ' Viņa jau nu nespētu ziedot sevi citiem. Viņai prātā tikai mūzika. Un kurš gan nezina, ka māksla ir egoistiska? Tomēr jāatzīst - viņas dziesmā saklausāmas arī dažas burvīgas notis. Cik žēl, ka tās neko nenozīmē un ka no tām nav nekāda praktiska labuma."

   Students iegāja istabā, atlaidās uz sava salmu maisa un sāka prātot par savu mīlestību; pēc maza brīža viņš jau bija aizmidzis.

   Tiklīdz pie debesīm iemirdzējās mēness, Lakstīgala aizlidoja pie Rožukrūma un piespieda krūtis ērkšķim. Visu nakti viņa dziedāja, ērkšķim piespiedusies, un saltais mēness kristāls noslīdēja zemāk un klausījās.

   Visu nakti viņa dziedāja, un ērkšķis dūrās krūtīs dziļāk un dziļāk, un asinis pamazām aizplūda no viņas.

   Vispirms viņa dziedāja par mīlestību, kas mostas zēna un meitenes sirdī. Un Rožukrūma pašā augstākajā zarā izplauka brīnumskaista roze, vērdama ziedlapu pēc ziedlapas, gluži kā dziesma sekoja dziesmai. Sākumā tā bija blāva kā migla pār upi, blāva kā rīta krēsla, sudrabaina kā rītausmas spār­nu atspīdums. Kā rozes ēna sudraba spogulī, kā rozes at­spulgs avota ūdenī - tāds bija zieds, kas uzplauka Rožukrū­ma visaugstākajā zarā.

   Bet Rožukrūms lika, lai Lak­stīgala piespiežas vēl ciešāk pie ērkšķa.

   "Piespiedies ciešāk, mazā Lakstīgala," sauca Rožukrūms, "citādi diena atausis, pirms vēl roze būs gatava."