"Dod man sarkanu rozi," viņa lūdza, "un es nodziedāšu tev savu skaistāko dziesmu."

   Bet Rožukrūms tikai nopū­tās.

   "Manas rozes ir sarkanas," tas atbildēja. "Tik sarkanas kā dūjas kājas, un vēl sarkanākas par koraļļu vēdekļiem, kas šūpojas okeāna dzīlēs. Bet ziema izsaldēja manas dzīslas, sals nokoda manus pumpurus, vētra aplauza manus zarus, tāpēc šogad man rožu nebūs."

   "Es gribu tikai vienu sarkanu rozi," Lakstīgala lūdzās, "tikai vienu sarkanu rozi! Vai tiešām nav iespējams tādu dabūt?"

   "Viena iespēja ir," Rožukrūms atbildēja. "Bet tā ir tik bries­mīga, ka es neuzdrīkstos tev par to stāstīt."

   "Pastāsti gan," Lakstīgala neatlaidās, "es nebaidos."

   "Ja tu gribi sarkanu rozi," Rožukrūms stāstīja, "tev tā jāiz­plaucē mēnessgaismā ar savu dziesmu un jānokrāso ar savas sirds asinīm. Tev jādzied man, krūtīm pie ērkšķa spiežoties. Kad būsi man dziedājusi visu nakti, ērkšķis lai ieduras tavā sirdī, tad tava dzīvība aizplūdīs manos zaros un kļūs par manējo."

   "Nāve ir dārga maksa par vienu sarkanu rozi," teica Lakstīgala, "un dzīvība katram ir tikai viena. Ir tik jauki sēdēt zaļā mežā, vērot sauli zelta karietē un mēnesi pērļu ratos. Saldi smaržo vilkābeles, vēl saldāk - zilās pulkstenītes, gravās paslēpušās, un pakalnos ziedoši virši. Tomēr Mīlestība ir pārāka par Dzīvību, un kas gan ir maza putna sirds pret cilvēka sirdi?"

   Tad viņa izpleta savus brūnos spārniņus un uzspurdza gaisā. Kā ēna pazibēja alejā, kā ēna pārslīdēja dārzam.

   Jaunais Students vēl aizvien gulēja turpat zālē, kur viņa to bija atstājusi, un asaras viņa skaistajās acīs vēl nebija nožuvušas.

   "Esi laimīgs!" dziedāja Lakstīgala. "Esi laimīgs, tev būs tava sarkanā roze. Es to izplaucēšu mēnessgaismā ar savu dziesmu un nokrāsošu ar savas sirds asinīm. Vienīgais, ko es tev par to lūdzu, - esi uzticīgs Mīlestībai, jo, lai cik gudra būtu Filozofija, Mīlestība ir gudrāka par to un, lai cik varens būtu Spēks, Mīlestība ir varenāka par to. Ugunssarkani ir tās spārni, kā lies­ma ir viņa pati. Viņas lūpas ir saldas kā medus un dvaša - kā smaržīgs vīraks."

   Students pacēla galvu un ieklausījās, taču nesaprata, ko Lakstīgala viņam stāsta, jo zināja tikai to, kas rakstīts grāmatās. Bet Ozols saprata un noskuma, jo viņam patika mazā Lakstīgala, kas savu ligzdu bija ievijusi viņa zaros.