"Ak, kāda laime!" viņš iesaucās. "Sarkana roze! Tādu rozi savu mūžu neesmu redzējis. Tā ir tik skaista, un tai noteikti ir garš latīnisks nosaukums."

   Un viņš pieliecās un noplūca rozi.

   Tad Students uzlika cepuri un, rozi rokā turēdams, skrēja uz Profesora namu.

   Profesora meita sēdēja durvju priekšā, tinot uz spolītes zilu zīda pavedienu, un mazs šunelis tupēja pie viņas kājām.

   "Jūs apsolījāt, ka dejosiet ar mani, ja atnesīšu jums sarkanu rozi," Students teica. "Te būs pati sarkanākā roze pasaulē. Piespraudiet to šovakar uz krūtīm, tuvāk pie sirds, un, kad mēs abi dejosim, tā jums stāstīs, cik ļoti jūs mīlu."

   Bet meitene sarauca pieri.

   "Man ļoti žēl, bet, šķiet, šī roze tomēr nepiestāvēs manai kleitai," viņa atbildēja. "Turklāt kambarsulaiņa brāļadēls man atsūtīja dažus īstus dārgakmeņus, un tie, kā zināms, maksā daudz vairāk nekā ziedi."

   "Goda vārds, jūs nu gan esat nepateicīga," sadus­mots teica Students un nosvieda rozi uz ielas; tā iekri­ta notekā, un ratu ritenis pārbrauca tai pāri.

   "Nepateicīga!" meitene nerimās. "Es jums pateikšu, lūk, ko - jūs esat vienkārši rupjš, un kas gan jūs vispār tāds esat? Tikai Students! Un sudraba sprādžu pie kurpēm, kādas ir kambarsulaiņa dēlam, jums nu gan noteikti nav."

   Un viņa piecēlās no krēsla un iegāja mājā.

   "Cik gan muļķīga ir tāda mīlestība," noteica Students promiedams. "Tā nav ne uz pusi tik noderīga kā loģika, jo neko nepierāda, tā vienmēr tikai sola to, kas nekad nenotiks, un liek ticēt tam, kas ir vien veltas cerības. Patiesībā tā ir galīgi neprak­tiska, un, tā kā mūsu laikos praktiskums nozīmē visu, es atkal ķeršos pie filozofijas un studēšu metafiziku."

   Un tā viņš atgriezās savā istabā, izvilka no plaukta milzīgu, putekļainu grāmatu un sāka lasīt.