Tad Lakstīgala piespiedās ērkšķim vēl ciešāk, bet dzies­ma kļuva skaļāka un skaļāka, jo nu viņa dziedāja par kais­lību, kas dzimst vīrieša un sievietes sirdī.

   Liegs sārtums ielija rozes ziedlapiņās, kā ielīst sārtums līgavaiņa sejā, kad tas skūpsta savas līgavas lūpas.

   Bet ērkšķis vēl nebija sasnie­dzis Lakstīgalas sirdi, tāpēc arī rozes viducis vēl palika balts, jo tikai Lakstīgalas sirds asinis spēja iekrāsot rozes sirdi.

   Tad Rožukrūms lika, lai Lak­stīgala piespiežas vēl ciešāk pie ērkšķa. "Piespiedies ciešāk, mazā Lakstīgala," sauca Rožukrūms, "citādi diena atausis, pirms vēl roze būs gatava."

   Tad Lakstīgala piespiedās vēl ciešāk, un ērkšķis sasniedza sirdi, un ass sāpju vilnis pārņēma viņu. Taču, jo nežēlīgākas kļuva sāpes, jo kvēlāk skanēja dziesma, un nu Lakstīgala dziedāja par Mīlestību, kas gūst piepildījumu tikai Nāvē, par Mīlestību, kas nebeidzas kapsētā.

   Un brīnumskaistā roze kļuva tumšsarkana, kā debesis saullēkta pusē. Koši sarkans bija rozes ziedlapu vainags, tumši sarkana kā rubīns bija tās sirds.

   Bet Lakstīgalas balss pamazām dzisa, sīkie spārniņi notrīsēja, un acis aizmiglojās. Vārgāk un vārgāk skanēja dziesma, it kā Lakstīgalai kāds aizžņaugtu kaklu.

   Tad kā kliedziens izskanēja pēdējā dziesmas nots. To izdzirdis, bālais mēness aizmirsa par ausmu un aizkavējās debesīs. To izdzirdusi, sarkanā roze notrīsēja labsajūtā un atvēra ziedlapas aukstā rīta glāstam. Kliedzienu uztvēra atbalss un aiznesa sārta­jām kalnu grēdām, pa ceļam pamodinot aitu ganus no sapņiem. Tas aizslīdēja pāri upmalas niedrēm, un tās to aiznesa līdz pašai jūrai.

   "Skaties, skaties!" sauca Rožukrūms. "Roze ir gatava!"

   Taču Lakstīgala neatbildēja, ar ērkšķi sirdi viņa gulēja garajā zālē mirusi.

   Ap pusdienlaiku Students atvēra logu un palūkojās laukā.