Tveicīgā vasaras naktī radžas meita Lotoss izgāja pils dārzā pastaigāties. Klusās pārdomās iegrimusi, viņa soļoja pa tumsā grimstošajiem celiņiem. Vasaras nakts, silta un mierīga, bija visu zemi ietinusi maigā, pelēkā plīvurā. Ne mazākā vēsmiņa neiešalcās koku lapotnēs, puķes stāvēja kā sastingušas, un visi putni klusēja.

   Lotoss jau gribēja doties atpakaļ uz pili, kad pēkšņi sajuta visu dārzu nodrebam dīvainā satraukumā. Koku lapas iečabējās bez vēja, puķes sāka smaržot, un Gangas malā lakstīgala uzsāka smeldzošu ilgu pilnu dziesmu. Dārzs pamazām pielija ar zeltainu gaismu, un princesei likās, it kā viņa pirmo reizi būtu ieraudzījusi tik pasakainus kokus, pirmo reizi sajustu, cik skurbinoši smaržo rozes, un pat lakstī­galas dziesmai varēja saprast vārdus.

  Nāc, ilgotais, un cel pār Gangu tiltu,

  Tev pretim pasniegšu es savu sirdi silto ...

   Tā dziedāja lakstīgala, un dziesmā ievērptās ilgas sagrāba arī princeses dvēseli. Kāpēc rozes smaržoja tik kaislīgi, kāpēc palmas noslēpumaini sačukstējās? Vai tās nebija mīlas ilgas, kas princesei atklāja šīs nakts neizsakāmo skaistumu? Bet kur bija tā būtne, kas vienā mirklī pārvērta pasauli un viņas pašas sirdi? Tam vajadzēja būt tepat tuvumā, viņa atnākšanu bija pamanījuši koki un lakstīgalas, un arī viņas sirds.

   Lotoss pavērsa acis uz augšu un ieraudzīja Mēnesi, lielo, sarkanzeltaino Indijas pilnmēnesi, kas tikko bija pacēlies pār koku galotnēm. Tas taču bija viņš, kas pielēja dārzu ar zeltaino gaismu, kas satrauca kokus, puķes un lakstīgalas! Tas bija viņš, skaistais, zeltā un varā mirdzošais Indijas Mēness, kas apbūra princesi un iekvēlināja viņas sirdī brīnišķīgās, nekad agrāk neizjustās mīlas un laimes alkas.

   Tonakt Lotoss neatgriezās pilī. Kā apmāta viņa visu nakti nosēdēja uz sola dārzā un raudzījās uz Mēnesi, un viņai likās, ka arī Mēness skatās uz viņu. Tikai pret rītu, kad Mēness nogrima aiz apvāršņa, Lotoss atgriezās savā istabā, aizmiga dziļā miegā un sapņos bija laimīga, jo pie viņas atnāca Mēness un pastāstīja, ka viņš esot apburts princis un tikai liela, kvēla sievietes mīlestība varot viņu atpestīt no burvju varas.