Kādā pilsētiņā dzīvoja divi vīri, abus sauca vienādi, abiem bija vārdā Klauss, bet vienam piederēja četri zirgi un otram tikai viens vienīgs. Lai vienu no otra atšķirtu, to, kuram piederēja četri zirgi, sauca par Lielo Klausu, bet to, kuram viens vienīgs, — par Mazo Klausu. Tad nu paklausīsimies, kā viņiem klājās, jo tas ir patiess stāsts!

   Visu nedēļu Mazajam Klausām bija jāstrādā Lielā Klausa tīrumā, turklāt jāaizdod viņam savs vienīgais zirgs. Par to Lielais Klauss atkal palīdzēja viņam ar visiem saviem četriem, bet tikai vienu reizi nedēļā, un tas bija svētdienās. Heijsā! Kā Mazais Klauss nu švīkstināja pātagu pār visiem pieciem zirgiem, tie taču tagad bija gluži vai viņa paša, šo vienu dienu! Saule spīdēja tik silti, un visi zvani baznīcas tornī iezvanīja dievkalpojumu, ļaudis, savās labākajās drānās ģērbušies, ar dziesmu grāmatu padusē gāja klausīties mācītāja sprediķi, un viņi skatījās uz Mazo Klausu, kurš strādāja tīrumā ar pieciem zirgiem, un viņš bija tik priecīgs, ka atkal novicināja pātagu, iesaukdamies: "Nū, visi mani zirgi!"

   "Tu tā nedrīksti teikt," Lielais Klauss aizrādīja, "tikai viens zirgs taču ir tavs!"

   Bet, kad atkal kāds gāja garām uz baznīcu, Mazais Klauss aizmirsa, ka nedrīkst tā sacīt, un iesaucās: "Nū, visi mani zirgi!"

   "Nu gan es palūgšu to vienreiz izbeigt!" Lielais Klauss sacīja. "Mēģini tik sacīt to vēl vienreiz, un es tā iebelzīšu tavam zirgam pa pieri, ka tas būs beigts uz vietas un ar to viss būs cauri!"

   "Nudien, es vairs tā neteikšu!" sacīja Mazais Klauss, bet, kad garām gāja ļaudis un sveicinādami māja ar galvu, viņš atkal kļuva priecīgs un viņam likās — tas taču izskatās tik braši, ka viņam ir pieci zirgi, ar ko strādāt savā tīrumā, un viņš nošvīkstināja pātagu un iesaucās: "Nū, visi mani zirgi!"

   "Nu, tagad es tev parādīšu tavus zirgus!" Lielais Klauss teica, paņēma veseri un iesita Mazā Klausa vienīgajam zirgam pa pieri, tas nogāzās gar zemi un bija uz vietas beigts.