- O, daiļākā no daiļām, esi sveicināta! – zemu noliekdamies un rokas pie krūtīm piespiezdams, Rīta­vējš uzrunāja Mežarozi.

   Ai, Mežaroze .. .

   Kautrīgi pietvīkdama, viņa aizgrieza galviņu uz sētas pusi un izdvesa:

   - Es lūdzu, neglaimojiet man. Es esmu vienkāršākā starp savām māsām, kas aug tur, dārzā, un bauda dārznieka cieņu un mīlestību.

   - Vienkāršība uzliek kroni tavam skaistumam, bet pazemība atklāj tavu dziļo un tīro dvēseli, - jūs­moja Rīta vējš.

   Izbrīnā Mežaroze pacēla galviņu uz augšu un ielū­kojās Rītavēja zeltainajās acīs.

   - Ak, jūs esat pirmais, kas ieraudzījāt arī manu dvēseli. Parasti visi apdzied tikai manu skaistumu, bet skaistums taču nav mūžīgs.

   - Mūžīga ir tikai mīlestība, un es tevi mīlu, mīlu, mīlu, - apskaudams Mežarozi, Rītavējš čukstēja viņai ausī vārdu, ko izgudrojis burvis, lai apmātu visus, kas ir dzīvi.

   Vai Mežaroze varēja pretoties šim maģiskajam vārdam? Ak vai! Filozofi un austrumu gudrie ir pa­zaudējuši skaidro saprātu, tvīkdami pēc šī mazā vārdiņa, karaļi ir atteikušies no troņa un sekojuši vienam vienīgam vārdam - mīla. Kā tad Mežaroze lai būtu atvairījusi burvību, ko dvesa Rītavēja lūpas, mīlu, kas dzirkstīja viņa acīs un kā dzīvinoša straume plūda no viņa pirkstiem, kad tie glaudīja Mežarozes stāvu.

   Un Rītavējš skūpstīja Mežarozi un paijāja visu dienu, tāpat kā vakar upmalā bija skūpstījis un pai­jājis balti uzziedējušo Ievu, ko viņš vairs neatce­rējās.

   Kad pienāca vakars, Rītavējš gurdi aizvēra acis.