- Kā tev liekas, vai nebūtu pēdējais laiks appre­cināt mūsu māšeli aiz žoga? - Tējasroze atkal grie­zās pie Ofēlijas.

   - Jā, pēdējais laiks ir klāt, - tā piekrita. – Gaisā jau dvesmo rudens. Nu viņa droši vien vairs nebūs tik lepna un pieņems arī prastāku precinieku. Es sūtīšu pie viņas Mēslu Bambuli.

   Mēslu Bambulis pierāpoja pie Mežarozes un, uz pakaļkājām pacēlies, ar radziņiem māja tai familiāru sveicienu:

   - Vesela, ciema meit! Runāsim īsi un aši. Es tevi ņemšu par sievu.

   Bet Mežaroze izstiepa viņam pretim savu visasāko ērkšķi.

   - Mēslu Bambuļa kungs, jūsu prastībai nav ro­bežu! - viņa, dusmās smakdama, iesaucās. – Es esmu Rītavēja saderēta līgava, bet jūs iedrošināties man tuvoties!

   - Es zinu, ka tev bija romāniņš ar šo vējagrābsli, bet es to laižu pār galvu. Lai tie zvirbuļi čivina, cik tīk.

   - Un es arī zinu, ka jūs cita neprotat kā rakņāties pa mēsliem. Dvēseles cēluma jums trūkst.

   - Pareizi, pa mēsliem es rakņājos gan, - Bambu­lis priecīgs atsaucās. - Es varētu arī tavām saknītēm piegādāt kādu vezmelīti. Cik ilgi tev tie cēlie ziedi turēsies bez mēsliem! Nu, kas ir, sit saujā!

   Bet Mežaroze iedūra ar ērkšķi Bambuļa izstieptajā priekškājā. Murminādams tikai viņam pašam un citām vabolēm saprotamus lamu vārdus, zaļgani spīdīgais Mēslu Bambulis lēnām aizčāpoja pāri ceļam.

   Rudens, rudens. Abi Ķauķi un Lakstīgala jau sen aizlaidušies uz siltām zemēm. Zīlītes un Zvirbuļi bieži apspriežas, kā labāk pārlaist ziemu. Tējasrozēm un Ofēlijām dārznieks uzslien dēļu jumtiņus un gatavo lapu pārklāju.

   - Ak dievs, šis ir mans pēdējais zieds, - kādā rītā nopūtās Mežaroze. - Kaut taču Rītavējš atnāktu, kamēr tas vēl nav noziedējis. Kaut gan viņš mīlēs mani arī bez ziediem, jo viņš taču bija pirmais un vie­nīgais, kas saskatīja manu dvēseli, manu dziļo un tīro dvēseli, - cik skaisti viņš to pateica.