Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Mežroze un Rītavējš
Teicējs: Ineta Ķirse
Autors: Anna Sakse
Zeme sasala, bet debess skopojās un nenoklāja to ar sniega segu kā
citos gados. Mežaroze ilgāk nespēja cīnīties pret salu. Savus spēkus
viņa bija izšķiedusi, visu vasaru un pat rudenī raisīdama ziedu pēc
zieda un tvīkdama ilgās pēc Rītavēja glāstiem. Liela vienaldzība
pārņēma viņu no saknēm līdz pēdējam zara galiņam. Nekā viņai nebija
vairs žēl, ne mīlestības, ne skaistuma, ne savas dvēseles cēluma,
tāpēc viņa pat neievaidējās, kad Nāve pienāca pie viņas ar savu
izkapti.
Ak, nežēlīgā, nejūtīgā Nāve! Vai tu nevarēji iet pa citu ceļu un izvēlēties sev citus upurus? Lūk, sauss dadzis drebinās vējā, čaukstēdamas cita pret citu klanās pelēkas smilgas, - vai tu nevarēji tās pļaut vispirms? Tagad tu pati saraujies un nodrebi kā noziedzniece, jo, drūmi šalkdams, pār koku galiem skrien Rīta-vējš. Vecs un sirms viņš izskatās - jeb varbūt tas ir sniegs, kas mirdz viņa matos un pinkainajā bārdā? Un nu viņš sāk runāt, un vai tu dzirdi, kāda nožēla skan viņa aizsmakušajā balsī?
- Maigā Mežaroze, - viņš gārdz, - tu vienīgā mani patiesi mīlēji. Atļauj man skūpstīt to zemi, kurā tu audz, atļauj to man, nelietim! Ja tu vari man piedot, tad pamāj ar vismazākā zara galiņu. Un, ja tu man piedosi, es gulēšu pie tavām kājām līdz jaunam pavasarim un gaidīšu tevi uzplaukstam, mana mīļā, mana uzticīgā Mežaroze.
Bet Mežaroze vairs nevarēja Rītavējam piedot.
