- Paliec sveika līdz rītam. Gaidi mani! - un, gaisa skūpstus sūtīdams, viņš aizskrēja dusēt līgano bērzu zaru šūpotnēs.

   Arī Mežaroze aizmiga laimīgā snaudā un sapņoja par savu maigo mīļāko - skaistuli Rītavēju. Rītausmā pamodusies, viņa sāka to gaidīt, bet iestājās rāma un tveicīga bezvēja diena.

   - Viņš dus, mans mīļais zēns. Viņš ir noguris no mīlas, - Mežaroze sev teica un atvēra ziedu pēc zieda, lai izskatītos krāšņāka, kad atnāks viņš - Rītavējš.

   Dārza stūrī Zīlīte klusi sarunājās ar Krūmuķauķi.

    - Neteiksim Mežarozei, ka Rītavējš jau pirms ausmas aizskrēja uz pļavu pie zilās Neaizmirstulītes.

    - Neteiksim gan.

   Bet Mežaroze gaidīja savu Rītavēju ar katru dienu kaislīgāk. Ziedi tā ir raisījās vaļā veseliem ķekariem, un cilvēki, kam gadījās iet gar dārza malu, apstājās un iesaucās:

    - Nē, cik skaista var būt arī tāda mežaroze!
   Pienāca vasara, bet Rītavējš vēl nebija atgriezies.

   - Zini, to mūsu māšeli aiz žoga vajadzētu ap­precināt, - dārza iekšpusē Tējasroze teica Ofēlijai.

   - Vajadzētu gan, - tā atbildēja. - Es aizsūtīšu pie viņas balto Taureni. Manuprāt, tas viņai būtu piemērots.

   Bet, kad Taurenis ieradās pie Mežarozes ar bildi­nājumu, tā sašutusi viņu noraidīja:

    - Ko jūs iedrošināties, mans kungs! Es jūs nemīlu un nekad nemīlēšu.

   - Bet es varētu jūs mīlēt, - Taurenis prātīgi paskaidroja. - Un, man domāt, es esmu diezgan glīts no vaiga, lai varētu jums ar laiku iepatikt, - viņš vēl piebilda.