Atraidītais precinieks aizlidoja streipuļodams un vairs neatgriezās.

   Iestājās tveicīgas vasaras dienas. Zeme izžuva un sacietēja. Dārza puķes katru dienu saņēma valgmi no lejkannas, ar ko dārznieks tās dzirdīja rītos un va­karos. Bet viņam neienāca prātā jel reizi padzirdīt arī Mežarozi, kas auga aiz sētas. Glābdama savu ziedu krāšņumu, Mežaroze tos atvēra tikai vakaros, lai tie uzsūktu valgumu, ko izelpo nakts. Dienās viņa ziedus un lapas turēja sakļautus un dusēja, sapņodama par skaistuli Rītavēju, kas viņu mīlēja un tāpēc reiz atgriezīsies, un paijās, un skūpstīs. . .

   Baiga brāzma iztraucēja Mežarozi no jaukā sapņa. Gatvē bērzi piekļāva sev zarus un izbailēs stenēja. Viņi laikam bija ieraudzījuši kaut ko briesmīgu, ko Mežaroze, mazāka būdama, vēl nevarēja sa­skatīt.

   Ak, labāk viņa nebūtu atvērusi acis! Tas taču bija viņš, Rītavējš, kas nāca pāri koku galotnēm, lauzdams zarus un plēsdams lapas. Bet kāds viņš izskatījās - izspūris, bārdas rugājiem noaudzis, asām rievām ap kādreiz maigo muti. Zaļais kaklauts saplīsis skrandās, tas tagad plandījās viņam aiz pakauša. Viņš nolaidās zemē, gatves malā piegrāba pilnas saujas smilšu un svieda dārza puķēm, kliegdams:

   - Ek jūs, nepastāvīgās prieka meitas! Es jūs ni­cinu!

   Rītavējš jau bija pavisam tuvu Mežarozei. Viņa uzsmaidīja tam un gribēja jokojoties paraustīt aiz matu sprogas, bet acīs iebira daži smilšu graudiņi.

   Kamēr viņa tās izslaucīja, Rītavējš jau bija tālu pro­jām.

   - Kas tad tam noticis? Ko viņš trako? – attapusies no izbīļa, Zīlīte vaicāja Zvirbulim.

   - He-he! Hi-hi! - Zvirbulis paņirdza. – Mans lauka brālis bija noklausījies, ko Kaijas runājušas. Rītavējš iemīlējies ezera Ūdensrozē, bet tā lakstojas ar Dienvidvēju un šo noraidījusi. Hi-hi!

   - Tu nestāsti to Mežarozei, - līdzjūtīgā Zīlīte nozvērināja Zvirbuli.