Vecs notikums, par jaunu pārstāstīts.

   Dziļos laukos atradās veca muiža, un tajā dzīvoja vecs kungs, kam bija divi dēli, kuri bija tik asprātīgi, ka ar pusi vien jau būtu pieticis. Viņi gribēja bildināt ķēniņa meitu — un kāpēc gan ne? Viņa bija liku­si izsludināt, ka ņemšot par vīru to, kurš vislabāk pratīs izrunāties.

   Abi nu gatavojās veselu nedēļu; nevarēja teikt, ka laiks būtu dots par īsu, tas bija garš diezgan, jo viņiem bija priekšzināšanas, un tādas noder vienmēr. Viens zināja no galvas visu latīņu vārd­nīcu un trīs gadagājumus no pilsētiņas avīzes, no viena gala līdz otram un atpakaļ. Otrs bija iepazinies ar visiem amatniecības likumiem un zināja visu, kas meistaram jāzina, tāpēc domāja, ka varot spriest līdzi par valsts lietām. Tad viņš vēl mācēja izšūt bikšu lences, jo bija smalks un veikliem pirkstiem.

   "Es dabūšu ķēniņa meitu!" abi sacīja, un tēvs iedeva katram pa skaistam zirgam. Tas, kas zināja no galvas vārdnīcu un avīzes, dabūja melnu, un tas, kas bija gudrs kā meistars un prata madarot lences, dabūja baltu. Tad viņi iesmērēja lūpu kaktiņus ar zivju eļļu, lai mute būtu veikla. Visa muižas saime stāvēja pagalmā un noskatījās, kā tie uzsēžas zirgos. Tai pašā brīdī atnāca trešais brālis, jo bija jau trīs, bet neviens to trešo nerēķināja līdzi, jo tam nebija tādas gudrības kā abiem pārējiem, un viņu bija iesaukuši tikai par Muļķa Hansu.

   "Kur tad jūs jādami, tā uzcirtušies?" viņš jautāja.

   "Uz galmu, ķēniņmeitu pierunāt! Vai tad neesi dzirdējis, ko ziņneši pa visu zemi sludina?" — un tad viņi tam visu pastāstīja.

   "Ko tu neteiksi, tad man arī jāiet!" Muļķa Hanss sacīja, brāļi pasmējās par viņu un aizjāja.

   "Tēt, dod man zirgu!" Muļķa Hanss iesaucās. "Man arī gribas precēties. Ja viņa mani ņems, tad ņems, — ja neņems, tad es viņu paņemšu!"