Vienam ķēniņam bijušas lielas pļavas. No tām pļavām katru nakti pazudusi viena siena kaudze. Ķēniņš uzdevis vienam saimniekam siena kaudzi sargāt. Šim saimniekam bijuši trīs dēli - divi gudri, viens muļķis. Tēvs pats negājis kaudzes sargāt, viņš sūtījis savus dēlus. Papriekšu gājuši gudrie dēli katrs savu nakti, bet neatsargājuši kaudzes. Trešo nakti gājis muļķītis. Nogājis, gaidījis — te atskrējusi maza pelīte. Tā teikusi, lai muļķītis guļot vienā siena kaudzē pašā galā. Tad pienākšot viens lops un sākšot ēst, šim lopam lai krītot tik saros un nelaižoties vaļām.

   Muļķītis uzlīdis kaudzē un gaidījis. Uz reizi atlīdis liels lops un sācis sienu ēst. Kaudze plakusi joņiem, bet, līdzko nākusi uz beigām, muļķītis ieķēries lopam saros un uzlēcis mugurā. Lops aizgājis pa gaisu kā viesulis, bet viņš nelaidies vaļā.. Beidzot uz kāda kalna apstājies un uzprasījis muļķītim: «Kāpēc tu man ieķēries?» «Kāpēc ēd manu sienu?» muļķītis atbildējis. «Kāpēc ēd? Man jau ir jāēd. Mēs esam septiņi apburti brāļi, un, kur mūs sūta, tur mums jāiet. Apņemies septiņi gadi nevienam nestāstīt, ko šovakar pieredzēji, tad visi septiņi brāļi būsim izpestīti pēc tiem gadiem.» Labi. Muļķītis apņēmies. Nu lops atnesis muļķīti pie siena kaudzes atpakaļ un iedevis par to labumu, ka apņēmies septiņi gadi klusu ciest, vienus sudraba, vienus zelta un vienus dimanta iemauktus, sacīdams: «Ņem šos iemauktus par atmaksu. Ja tev kādreiz kā ievajadzētos, tad tik papurini iemauktus — būs labi.»

   No tā laika siena kaudzes nezudušas. Tēvs ieteicis ķēniņam, ka muļķītis tās nosargājis. Ķēniņš priecājies par to un pieņēmis muļķīti pie sevis. Ķēniņa pilī muļķītim sviedies itin labi. Cik gribējis, tik pastrādājis. Ja neticies, varējis dienām atpūsties, neviens to ne dzinis, neviens to ne apgrūtinājis. Bet muļķītim iepaticies iemauktus papurināt, lai redzētu, kas tur labs iznāktu. Papurinājis -tūlīt atskrējis sudraba zirgs, atnesdams lielu kulīti, pilnu ar tīru sudrabu. Muļķītis uzlēcis zirgam mugurā, apjājis trīs reizes ap ķēniņa dārzu un izsējis sudrabu vispār dārzu. Acumirklī viss dārzs laistījies vienā sudrabā. Nu tas palaidis sudraba zirgu uz māju un iegājis pie ķēniņa dārznieka, lai pamodinātu no dienasvidus. Dārznieks izberzējis acis un prasījis: «Ko gribi?» Bet muļķītis rādījis ar pirkstu dārzā, sacīdams: «Kas te zib, kas te zib?» Dārznieks, tādu spožumu redzēdams, ieskrējis tīri pārbijies pie ķēniņa un stāstījis, kas dārzā.