Reiz kādā mežā auga maza eglīte, un šī eglīte bija milzīgi iedomīga. Visvairāk viņa lepojās ar saviem kuplajiem zariem. Katru vasaru eglīte cītīgi auga, un, kad pienāca ziema, tad viņa iepūtīgi teica citām eglēm: «Pa vasaru es esmu kļuvusi vēl skaistāka. Redziet, cik man brīnišķīgi zari! Es esmu tā daiļākā eglīte visā mežā. Un kad pienāks svētki, tad es katrā ziņā kļūšu par grezno Ziemassvētku eglīti.»

Drīzi vien pēc tam pa mežu sāka staigāt rūķi, uzāvuši garus stulmu zābakus un uzģērbuši vatētus mēteļus. Viņi nesa padusē spožus cirvīšus un izvēlējās Ziemassvētku eglītes. Bet mežs bija liels, un rūķi pat neaizbrida līdz tai vietai, kur auga mazā, iedomīgā eglīte. Eglītei tas ļoti nepatika. Viņa jutās pavisam neērti, jo bija jau iepriekš visām draudzenēm izlielījusies, ka kļūs par Ziemassvētku eglīti

Šņak! šņak! šņak! Kaut kur tālu skanēja rūķu sidraba cirvīši.

«Ak!» mazā eglīte pie sevis nopūtās, «nu rūķi droši vien nocērt kādu pavisam neglītu egli. Un tāda nu kļūs manā vietā par izgreznoto Ziemassvētku princesi! Cik tas ir nepatīkami! Cik ļoti nepatīkami!»

Citas egles, kas auga ap mazo eglīti, sabāza galotnes kopa, sačukstējās un zobojās. Viņām tīri labi patika, ka iedomīgā eglīte nekļuva par izgreznoto svētku princesi. Pāris dienas mazā eglīte izskatījās ļoti neapmie­rināta un īgna. Bet pēc tam viņa nopurinājās, izpleta zarus uz visām pusēm, izslēja galotni lepni gaisā un uzpūtīgi teica:

«Pa vasaru es kļūšu vēl desmitreiz kuplāka un vēl desmitreiz skaistāka. Un jūs redzēsiet - nākošos Ziemassvētkos es katrā ziņā būšu izgreznotā svētku egle!»