Augstu pāri pilsētai staltas kolonnas galā slējās Lai­mīgā Prinča statuja. Tā bija viscaur pārklāta ar plānām tīra zelta plāksnītēm, acu vietā mirdzēja divi krāšņi safīri, bet zobena rokturī kvēloja liels, sarkans rubīns. Visi viņu ļoti apbrīnoja.

   "Viņš ir tik skaists kā vēja rādītājs," teica viens no Pilsētas Padomniekiem, kurš vēlējās iegūt mākslas pazinēja slavu. "Tikai ne tik noderīgs," viņš piebilda, baidīdamies, ka citi to nenotur par nepraktisku sapņotāju, kāds viņš patiesībā nudien nemaz nebija.

   "Kāpēc tu nevari būt tāds kā Laimīgais Princis?" kāda prātīga māmiņa vaicāja savam dēlēnam, kurš raudādams raudzījās mēnesī. "Laimīgais Princis nekad nesapņo un ne par ko neraud."

   "Es priecājos, ka pasaulē ir vismaz viens, kas jūtas pilnīgi lai­mīgs," noburkšķēja kāds cerībās vīlies vīrs, aplūkodams skulptūru.

   "Viņš izskatās gluži kā eņģelis," teica bērni, iznākot no baznī­cas spilgti sarkanos mētelīšos un spodri baltos priekšautiņos.

   "Kā jūs to zināt?" vaicāja Matemātikas Skolotājs. "Jūs taču nekad nevienu eņģeli neesat redzējuši."

   "Ak, mēs viņu redzējām sapnī," bērni atbildēja, un Ma­temātikas Skolotājs satrūkās un savilka bargu seju, jo viņam nepatika tāda bērnu sapņošana.

   Kādu nakti pār pilsētu laidās maza Bezdelīga. Viņas draugi jau pirms sešām nedēļām bija aizlaidušies uz Ēģipti, bet viņa bija aizkavējusies, jo bija iemī­lējusies kādā burvīgā Meldrā. Viņa to bija ieraudzījusi jau agrā pavasari, traukdamās gar upi pakaļ kādam lielam, dzeltenam tauriņam, un tik loti viņu savaldzināja Meldra slaidais stāvs, ka viņa apstājās parunāties.

   "Vai man tevī iemīlēties?" vaicāja Bezdelīga, kurai patika visu noskaidrot tūlīt un uz vie­tas, un Meldrs viņai zemu pakla­nījās. Tad Bezdelīga laidās ap­kārt un apkārt Meldram, spārngaliem skardama ūdens virsmu un saceldama sīkus, sudrabai­nus vilnīšus. Tā viņa izrādīja savas jūtas, un tā tas turpinājās visu vasaru.

  "Cik smieklīga pieķeršanās," vidžināja pārējās Bezdelīgas. "Viņam taču naudas nav nemaz, bet radinieku - ka biezs." Un, pa­tiešām, upmalā taču Meldru bija bez sava gala. Un, kad iestājās ru­dens, visas Bezdelīgas aizlaidās.