Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Lakstīgala un Roze
Teicējs: Zane Daudziņa
Autors: Oskars Vailds
Viņa teica, ka dejos ar mani, ja viņai uzdāvināšu sarkanas rozes," raudāja jaunais Students, "bet manā dārzā nav nevienas sarkanas rozes!"
To izdzirdēja Lakstīgala sava ligzda vecaja Ozola un ziņkārīgi palūkojās caur lapām.
"Nevienas sarkanas rozes visā manā dārzā!" Students sauca, un viņa skaistās acis pieplūda asarām. "Ak, no kādiem sīkumiem var būt atkarīga laime! Visu pasaules gudro grāmatas es esmu izlasījis, visus filozofijas noslēpumus atklājis, taču mana dzīve ir izpostīta, jo man nav sarkanas rozes."
"Lūk, beidzot viens īsts mīlētājs," teica Lakstīgala. "Ik nakti es dziedāju par viņu, lai gan nepazinu, ik nakti stāstīju par viņu zvaigznēm, un nu es viņu redzu. Viņa mati ir tumši kā hiacintes pumpurs un lūpas sarkanas kā roze, pēc kuras viņš ilgojas; bet viņa seja kaislībā kļuvusi bāla kā ziloņkauls, un pieri apzīmogojušas skumjas."
"Princis rītvakar rīko balli," jaunais Students čukstēja, "un mana mīļotā arī tur būs. Ja es viņai aiznesīšu sarkanu rozi, viņa dejos ar mani līdz rītausmai. Ja aiznesīšu viņai sarkanu rozi, es turēšu viņu savās rokās un viņa nolieks galvu man uz pleca, un viņas roka dusēs manējā. Bet manā dārzā nav nevienas sarkanas rozes, tāpēc man būs jāsēž vienam un viņa paies man garām. Viņa pat nepalūkosies uz mani, un mana sirds sāpēs salūzīs."
"Lūk, tas patiesi ir īsts mīlētājs," Lakstīgala nodomāja. "Es dziedu par to, kas viņam liek ciest: kas man ir prieks, viņam - sāpes. Kāds brīnums gan ir mīlestība! Tā ir vērtīgāka par smaragdiem un dārgāka par cēlajiem opāliem. To nenopirkt par pērlēm un granātiem, un tirgus laukumā to velti meklēt. Tā nav iegūstama pie veikalniekiem, nedz arī zeltā atsverama."
"Muzikanti apsēdīsies galerijā," teica jaunais Students, "un nolieksies pār stīgām, un mana mīļotā laidīsies dejā līdz ar vijoli un arfu. Viņa dejos tik viegli, kājām tik tikko skardama grīdu, un galminieki košos tērpos virpuļos viņai apkārt. Bet ar mani viņa nedejos, jo man nav sarkanas rozes, ko viņai dot." Un viņš sakņupa zālē, paslēpa seju rokās un ieraudājās.
"Kādēļ viņš raud?" apvaicājās zaļa Ķirzaciņa, gaisā saslietu astīti skriedama garām.
"Patiešām, kādēļ?" bilda Taurenis, spožam saulstaram sekodams.
"Patiešām, kādēļ?" čukstēja Margrietiņa savai kaimiņienei maigā, klusā balstiņā.