Dārza malā pie žoga uzziedēja Mežaroze. Sārta un pietvīkusi, ar rīta rasas pērlēm uz maigajām ziedlapiņām viņa izskatījās tik skaista kā jaunava, kas tikko raudājusi aiz laimes.

   Tā kā pirmie no rīta arvien pamostas putni, tad arī rozi tie ieraudzīja pirmie.

   - Cil-lī! Cik viņa skaista! - iesaucās Zīlīte.

   - Čir-čir! Ir - ir skaista! - piebalsoja Zvirbulis.

   - Čuču, iček, ičīičiček! - sēdēdams apses zarā ieburbulējās Dārzaķauķis, un tas nozīmēja, ka roze viņam ļoti patīk.

   - Klikliklik! - noklabināja Krūmuķauķis un aiz­ laidās uz upmalu pastāstīt jauno ziņu Lakstīgalai, jo viņš zināja, ka tā kaislīgi mīl rozes.

   Un Lakstīgala sacerēja jaunu dziesmu par mīles­tību, kas nekad nevienam neapnīk, jo tā ikreiz, cik mīlam, ir jauna un skaista kā tikko uzplaucis Meža-rozes zieds.

   Lakstīgalas dziesma uzmodināja draiskuli Rītavēju, kas, vakarā piekusis būdams, bija palicis nakšņot līgana bērza zaru šūpotnēs.

   - Vai tiešām tā Mežaroze ir tik skaista? - sukā­dams savus cirtainos, kastaņbrūnos matus, viņš neticīgi iejautājās.

   - Viņa ir tik skaista kā rīta blāzma un maiga kā pirmais saules stars, bet viņas elpa ir reibinošāka par pavasari, - Lakstīgala aizrautīgi dziedāja.

   - Tātad viņa ir skaistāka par Ievu, kas zied upes līcī? - Rītavējš turpināja taujāt.

   - Viņa ir skaistāka par Ievu, par Kļavu, par Ābeli un Liepu, - Lakstīgala dziedāja slavas dziesmu Mežarozes skaistumam un iekveldināja Rītavēja krūtīs tādu mīlas liesmu, ka viņš aizmirsa Ievai doto solījumu atgriezties šorīt pie viņas, kuru vakar bija paijājis un skūpstījis un kurai zvērējis mūžīgu uzticību.